Pērtiķu baku vīrusa molekulārās noteikšanas komplekts (reāllaika PCR)

Kas ir pērtiķu baku vīruss?

Pērtiķbakas ir vīrusu izraisīta zoonoze (vīruss, ko cilvēkiem pārnēsā no dzīvniekiem), kuras simptomi ir līdzīgi tiem, kas agrāk novēroti baku slimniekiem, lai gan tā ir klīniski mazāk smaga.Līdz ar baku izskaušanu 1980. gadā un pēc tam pārtraucot vakcināciju pret bakām, pērtiķbakas ir kļuvis par sabiedrības veselības svarīgāko ortopoksvīrusu.Pērtiķbakas galvenokārt sastopamas Āfrikas centrālajā un rietumu daļā, bieži vien tropu lietus mežu tuvumā, un arvien biežāk tās parādās pilsētu teritorijās.Dzīvnieku saimnieki ir dažādi grauzēji un primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti.

Pārnešana
Pārnešana no dzīvnieka uz cilvēku (zoonotiska) var notikt tiešā saskarē ar inficētu dzīvnieku asinīm, ķermeņa šķidrumiem vai ādas vai gļotādas bojājumiem.Āfrikā pierādījumi par pērtiķu baku vīrusa infekciju ir konstatēti daudziem dzīvniekiem, tostarp virvju vāverēm, koku vāverēm, Gambijas žurkām, dormīšiem, dažādām pērtiķu sugām un citiem.Dabiskais pērtiķu baku rezervuārs vēl nav identificēts, lai gan visticamākais ir grauzēji.Iespējamais riska faktors ir nepietiekami termiski apstrādātas gaļas un citu inficētu dzīvnieku izcelsmes produktu ēšana.Cilvēkiem, kas dzīvo meža apgabalos vai to tuvumā, var būt netieša vai zema līmeņa saskare ar inficētiem dzīvniekiem.

Pārnešana no cilvēka uz cilvēku var rasties ciešā saskarē ar elpceļu sekrētiem, inficētas personas ādas bojājumiem vai nesen inficētiem priekšmetiem.Pārnešana ar elpceļu daļiņām ar pilieniņām parasti prasa ilgstošu aci pret aci, kas pakļauj lielākam riskam veselības aprūpes darbiniekus, mājsaimniecības locekļus un citus ciešus kontaktus ar aktīviem gadījumiem.Tomēr garākā dokumentētā pārnešanas ķēde kopienā pēdējos gados ir pieaugusi no 6 līdz 9 secīgām infekcijām no cilvēka uz cilvēku.Tas var atspoguļot imunitātes samazināšanos visās kopienās, jo tiek pārtraukta vakcinācija pret bakām.Pārnešana var notikt arī caur placentu no mātes uz augli (kas var izraisīt iedzimtas pērtiķu bakas) vai cieša kontakta laikā dzemdību laikā un pēc tam.Lai gan ciešs fiziskais kontakts ir labi zināms pārnešanas riska faktors, šobrīd nav skaidrs, vai pērtiķu bakas var pārnēsāt tieši seksuālās transmisijas ceļā.Ir nepieciešami pētījumi, lai labāk izprastu šo risku.

Diagnoze
Klīniskā diferenciāldiagnoze, kas jāņem vērā, ietver citas izsitumu slimības, piemēram, vējbakas, masalas, bakteriālas ādas infekcijas, kašķis, sifilisu un ar medikamentiem saistītas alerģijas.Limfadenopātija slimības prodromālajā stadijā var būt klīniska pazīme, lai atšķirtu pērtiķu bakas no vējbakām vai bakām.

Ja ir aizdomas par pērtiķu bakām, veselības aprūpes darbiniekiem ir jāsaņem atbilstošs paraugs un tas droši jānogādā laboratorijā ar atbilstošām iespējām.Pērtiķu baku apstiprinājums ir atkarīgs no parauga veida un kvalitātes un laboratoriskā testa veida.Tādējādi paraugi jāiepako un jānosūta saskaņā ar valsts un starptautiskajām prasībām.Polimerāzes ķēdes reakcija (PCR) ir vēlamais laboratorijas tests, ņemot vērā tā precizitāti un jutīgumu.Šim nolūkam optimālie mērkaķbaku diagnostikas paraugi ir no ādas bojājumiem – jumta vai šķidruma no pūslīšiem un pustulām, kā arī sausām garoziņām.Ja iespējams, izvēle ir biopsija.Bojājumu paraugi jāuzglabā sausā, sterilā mēģenē (bez vīrusu transportēšanas vides) un jāglabā aukstumā.PCR asins analīzes parasti nav pārliecinošas, jo virēmijas ilgums ir īss, salīdzinot ar paraugu ņemšanas laiku pēc simptomu parādīšanās, un tos nevajadzētu regulāri savākt no pacientiem.

Atsauce: https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/monkeypox